Nebanku kreditētāju uzraudzība pāriet Latvijas Bankai: ko tas nozīmē AML jomā

Latvijas nebanku kreditēšanas sektoru gaida būtiska uzraudzības modeļa maiņa. No 2027. gada 1. janvāra nebanku patēriņa kreditētāju licencēšanu un uzraudzību pārņems Latvijas Banka. Šīs izmaiņas nav tikai institucionāla administratīvo funkciju pārdale – tās var būtiski mainīt arī pieeju noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanai (NILLTPFN jeb AML) šajā sektorā.

2026. gada 17. septembrī Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja 13 likumprojektus, kas paredz nebanku patēriņa kreditētāju iekļaušanu vienotā finanšu sektora uzraudzības modelī. No 2027. gada 1. janvāra Latvijas Bankas uzraudzībā nonāks 38 nebanku patēriņa kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji un 36 kredītu starpnieki un to pārstāvji. Vienlaikus līdz 2028. gada 1. janvārim paredzēts pilnveidot uzraudzības pieeju un izstrādāt Latvijas Bankas noteikumus.

No AML perspektīvas šī reforma ir īpaši nozīmīga, jo tā skar vienu no jautājumiem, uz kuru Latvijai jau iepriekš norādījusi MONEYVAL – finanšu sektora uzraudzības sadrumstalotību.

MONEYVAL: nebanku kreditēšanas uzraudzība bija sadrumstalota

MONEYVAL 2026. gada Latvijas novērtējumā konstatēja, ka patēriņa un biznesa kredītu sniedzējus Latvijā uzrauga trīs dažādas institūcijas – Latvijas Banka, Valsts ieņēmumu dienests un Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. MONEYVAL norādīja, ka šāds modelis ietekmē uzraudzības resursu mērķētu un efektīvu izmantošanu un neveicina vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

Šī problēma nav tikai teorētiska.

Līdz šim nebanku patēriņa kreditētāju NILLTPFN un sankciju riska pārvaldības uzraudzību veica PTAC, savukārt VID uzraudzīja nebanku kreditētājus, kas neveic patērētāju kreditēšanu. Savukārt Latvijas Banka jau uzraudzīja tos finanšu tirgus dalībniekus, kuri kreditēšanu veica licencētu finanšu iestāžu ietvaros. Tādējādi atkarībā no uzņēmuma darbības modeļa līdzīgs kreditēšanas pakalpojums varēja atrasties atšķirīgu uzraudzības institūciju kompetencē.

Tieši šo sadrumstalotību valdība un Finanšu ministrija ir minējusi kā vienu no galvenajiem reformu pamatojumiem.

AML uzraudzības pāreja – svarīgākais aspekts

Būtiski uzsvērt, ka reforma nav tikai jautājums par to, kurš izsniedz licenci kreditētājam.

Līdzšinējā sistēmā PTAC nebanku patēriņa kreditētāju licencēšanas un uzraudzības ietvaros veica arī NILLTPFN uzraudzību. Tas nozīmē, ka līdz ar institucionālo reformu tiek mainīta arī vide, kurā kreditētājiem būs jādemonstrē sava AML iekšējās kontroles sistēmas efektivitāte.

Latvijas Bankai jau šobrīd ir plaša pieredze finanšu sektora AML uzraudzībā. Tās pārziņā NILLTPFN jomā atrodas kredītiestādes, elektroniskās naudas iestādes, maksājumu iestādes, apdrošināšanas sabiedrības un citi finanšu tirgus dalībnieki. Latvijas Banka savā AML uzraudzības pieejā uzsver uz risku balstītu uzraudzību, klientu izpēti, darījumu uzraudzību, aizdomīgu darījumu ziņošanu, IT risinājumus un sankciju riska pārvaldību.

Līdz ar to nebanku kreditētājiem ir pamats sagaidīt, ka to AML sistēmas arvien vairāk tiks vērtētas kā finanšu sektora iekšējās kontroles sistēmas, nevis tikai kā formāla normatīvo prasību izpilde.

No “vai ir politika?” uz “vai sistēma strādā?”

Viena no būtiskākajām izmaiņām, ko var sagaidīt, ir lielāks uzsvars uz AML sistēmas faktisko efektivitāti.

Kreditētājam ar iekšējo dokumentu kopumu vien var nepietikt. Būs būtiski spēt pierādīt, ka uzņēmums praksē spēj identificēt un pārvaldīt riskus.

Tas nozīmē jautājumus par:

• klientu riska klasifikāciju;
• patiesā labuma guvēja identificēšanu;
• klienta līdzekļu un ienākumu izcelsmes izvērtēšanu;
• darījumu uzraudzību;
• aizdomīgu darījumu identificēšanu;
• ziņošanu Finanšu izlūkošanas dienestam;
• sankciju riska pārvaldību;
• darbinieku kompetenci un apmācību;
• AML atbildīgās personas neatkarību un kompetenci;
• IT sistēmu spēju identificēt netipisku klienta uzvedību;
• iekšējās kontroles sistēmas regulāru pārskatīšanu.

Latvijas Bankas aktuālajā AML rokasgrāmatā šie elementi jau ir definēti kā būtiskas finanšu iestāžu AML iekšējās kontroles sistēmas sastāvdaļas.

Nebanku kreditētāju AML riski nav identiski banku riskiem

Vienlaikus nebūtu pareizi vienkārši pārnest banku AML modeli uz nebanku kreditēšanas sektoru. Nebanku kreditētājiem ir savs riska profils. Kreditēšanas pakalpojums pats par sevi rada iespēju izmantot aizdevumu, atmaksas un finanšu plūsmu kā līdzekli noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas shēmās.

Potenciāli nozīmīgi riski var rasties, piemēram, ja:

1. Kredīts tiek izmantots noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas ķēdē. Noziedzīgi iegūti līdzekļi var tikt izmantoti kredīta saistību izpildei, radot šķietami likumīgu finanšu plūsmu.
2. Tiek izmantotas trešās personas. Kredīta maksājumus var veikt persona, kas nav kredītņēmējs. Šādās situācijās būtiski ir saprast, kādas ir faktiskās attiecības starp kredītņēmēju un maksātāju un kāda ir līdzekļu izcelsme.
3. Kredīts tiek izmantots uzņēmumu savstarpējās finanšu plūsmās. Īpaši svarīgi tas var būt kreditētājiem, kas apkalpo juridiskās personas vai darbojas arī biznesa kreditēšanas segmentā.
4. Klientu identitāte un faktiskā darbība neatbilst viena otrai. Piemēram, klientam deklarētie ienākumi, nodarbošanās, uzņēmuma apgrozījums un faktiskā finanšu uzvedība var būt savstarpēji nesavietojami.
5. Pastāv sankciju apiešanas risks. Kreditēšanas uzņēmumi var nonākt situācijās, kurās klienti, patiesā labuma guvēji, maksājumu veicēji vai ar darījumu saistītās personas ir pakļautas starptautisko sankciju riskam.

Tāpēc AML un sankciju riska pārvaldībai nebanku kreditēšanas sektorā būtu jābūt savstarpēji integrētai.

Īpašs izaicinājums – attālinātā kreditēšana

Nebanku kreditēšanas biznesa modelim raksturīga augsta digitalizācijas pakāpe. Klients var tikt identificēts attālināti, kredīts var tikt piešķirts automatizētā procesā un līdzekļi pārskaitīti ļoti īsā laikā. Tas rada būtisku priekšrocību uzņēmējdarbībai, bet vienlaikus arī AML risku.

Latvijas Bankas aktualizētajā AML rokasgrāmatā 2026. gadā atsevišķi izdalīta neklātienes identifikācijas problemātika. Tas apliecina, ka digitāla klienta uzņemšana un identitātes pārbaude tiek vērtēta kā atsevišķa iekšējās kontroles sistēmas sastāvdaļa.

Nebanku kreditētājiem tādēļ būs būtiski nodrošināt, lai automatizēta kreditēšanas sistēma neradītu situāciju, kurā ātrums kļūst svarīgāks par klienta riska izpēti.

Datu analītikai būs arvien lielāka nozīme

Latvijas Bankas uzraudzības pieejas nostiprināšana var veicināt arī tehnoloģiski sarežģītāku AML kontroļu izmantošanu.

Nebanku kreditēšanas biznesa modelis rada lielu strukturētu datu apjomu:

• klienta identifikācijas dati;
• ienākumi;
• kredīta summa;
• kredīta mērķis;
• kredīta izmantošanas modelis;
• atmaksas avoti;
• maksājumu regularitāte;
• priekšlaicīga kredīta atmaksa;
• trešo personu maksājumi;
• vairāki kredīti vienai personai;
• saistītie klienti un juridiskās personas.

Šo datu analīze var ļaut identificēt modeļus, kas individuāla klienta izpētes laikā nebūtu acīmredzami.

Tādējādi AML uzraudzība var arvien vairāk pāriet no tradicionālas dokumentu pārbaudes uz uzvedības un darījumu modeļu analīzi.

Vai Latvijas Bankas uzraudzība automātiski nozīmē stingrākas AML prasības?

Svarīgi nošķirt uzraudzības iestādes maiņu no normatīvo prasību maiņas.

Finanšu ministrija jau iepriekš norādīja, ka reforma pati par sevi nav paredzēta kā jaunu prasību ieviešana, kas būtu pielīdzināmas kredītiestādēm. Tāpat tika norādīts, ka uzraudzības iestādes maiņa pati par sevi nenozīmē normatīvo prasību pārskatīšanu.

Tomēr praksē var mainīties uzraudzības intensitāte, metodoloģija un prasības attiecībā uz to, kā uzņēmums pierāda savu AML kontroles mehānismu efektivitāti.

Formāli prasība var palikt tā pati, bet uzrauga sagaidījums attiecībā uz tās praktisku ieviešanu var kļūt detalizētāks.

Ko tas nozīmē nebanku kreditētājiem?

2026. gada beigas un 2027. gada sākums būtu jāizmanto, lai nebanku kreditētāji kritiski izvērtētu savu AML sistēmu.

Īpaša uzmanība būtu pievēršama vismaz sešiem jautājumiem.

1. Vai uzņēmuma risku novērtējums atbilst faktiskajam biznesam?

Ja uzņēmums pēdējos gados ir mainījis klientu segmentu, produktu vai ģeogrāfiju, tas jāatspoguļo arī NILLTPFN risku novērtējumā.

2. Vai klientu riska modelis tiešām darbojas?

Automātiska klienta klasificēšana kā “zema riska” nav pietiekama, ja uzņēmums nespēj izskaidrot, kāpēc konkrētais klients šādu klasifikāciju ir saņēmis.

3. Vai tiek analizēti trešo personu maksājumi?

Kreditēšanas sektorā tas var būt viens no būtiskākajiem praktiskajiem riska indikatoriem.

4. Vai darījumu uzraudzības sistēma ir pielāgota kreditēšanas biznesam?

Bankām izmantotie scenāriji ne vienmēr ir piemēroti nebanku kreditētājam. Sistēmai jāspēj identificēt tieši konkrētā biznesa modeļa anomālijas.

5. Vai sankciju kontrole ir integrēta AML sistēmā?

Sankciju pārbaude nedrīkst aprobežoties tikai ar klienta vārda pārbaudi sankciju sarakstā. Jāvērtē arī patiesā labuma guvēji, kontrolējošās personas un ar maksājumu saistītās personas.

6. Vai vadība patiešām pārvalda AML risku?

AML nevar būt tikai atbilstības nodaļas jautājums. Latvijas Bankas pieejā būtiska vieta ir pārvaldībai, vadības kultūrai un atbildības sadalījumam.

Nozīmīgs būs arī pārejas periods

Saeima ir paredzējusi, ka lielākā daļa izmaiņu stāsies spēkā 2027. gada 1. janvārī, bet līdz 2028. gada 1. janvārim paredzēts pilnveidot pieeju nebanku patēriņa kreditēšanas uzraudzībai un sagatavot nepieciešamos Latvijas Bankas noteikumus.

Tas nozīmē, ka nozarei būs nepieciešams laiks, lai pielāgotu iekšējos procesus jaunajam uzraudzības modelim.

Vienlaikus pārejas periods nebūtu jāuztver kā laiks, kad AML sistēmas pilnveidošanu var atlikt. Tieši pretēji – uzņēmumiem būtu lietderīgi jau pirms 2027. gada sākuma identificēt savas vājās vietas.

Plašāka tendence Latvijas finanšu sektorā

Nebanku kreditētāju uzraudzības reforma jāskata plašākā Latvijas finanšu sektora attīstības kontekstā.

Pēdējos gados Latvijā notikusi būtiska AML uzraudzības profesionalizācija. Latvijas Banka jau šobrīd izmanto riskos balstītu pieeju, regulāri pilnveido AML rokasgrāmatu un savās vadlīnijās īpaši izdala risku novērtēšanu, pārvaldību, klientu izpēti, darījumu uzraudzību, aizdomīgu darījumu ziņošanu, IT risinājumus un sankciju riska pārvaldību.

Nebanku kreditēšanas sektora integrācija šajā modelī nozīmē, ka arī šī tirgus dalībniekiem būs jāpielāgojas arvien vienotākai finanšu sektora AML uzraudzības filozofijai.

Secinājums

Nebanku kreditētāju uzraudzības nodošana Latvijas Bankai nav tikai institucionāla reforma. No AML perspektīvas tā ir solis uz vienotāku Latvijas finanšu sektora uzraudzības modeli.

MONEYVAL jau ir identificējis Latvijas uzraudzības sadrumstalotību kā problēmu, īpaši norādot uz patēriņa un biznesa kreditētāju uzraudzību, ko līdz šim īstenoja vairākas institūcijas.

Reformas praktiskais rezultāts būs atkarīgs ne tikai no tā, kā tiks sadalītas funkcijas starp PTAC, VID un Latvijas Banku, bet arī no tā, kā Latvijas Banka īstenos uz risku balstītu AML uzraudzību attiecībā uz nebanku kreditētājiem.

Nebanku kreditēšanas uzņēmumiem tas nozīmē nepieciešamību jau laikus pāriet no formālas NILLTPFN prasību izpildes uz sistēmu, kurā uzņēmums spēj pierādīt trīs lietas:

1. ka tas saprot savus AML riskus;
2. ka tas spēj šos riskus identificēt;
3. ka tas spēj pierādīt, ka ieviestās kontroles praksē darbojas.

Tieši šī pāreja – no dokumentētas atbilstības uz pierādāmu kontroles efektivitāti – var kļūt par vienu no būtiskākajām pārmaiņām nebanku kreditētāju AML vidē pēc uzraudzības nodošanas Latvijas Bankai.