NILLTFN likuma un Sankciju likuma subjekts – kā noteikt, kuriem komersantiem ir pienākums izveidot iekšējās kontroles sistēmu?

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (NILLTFN likums) 3. panta 1. daļā ir uzskaitītas komersantu grupas, kurām, veicot komercdarbību kādā noteiktā sfērā, ir pienākums izveidot un pielietot iekšējās kontroles sistēmu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai. Papildus tam, arī Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likums (Sankciju likums) no 2019. gada 1. maija pieprasa noteiktām komersantu grupām veikt starptautisko un nacionālo sankciju riska novērtējumu, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai vai klientiem piemītošo starptautisko un nacionālo sankciju riskus.

Praksē vislielākās neskaidrības par to, vai komersantam ir vai nav pienākums ieviest praksē iekšējās kontroles sistēmu, ir saistītas ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) kontrolētajiem subjektiem. Tamdēļ piedāvājam aplūkot lielākās VID uzraudzībā esošās NILLTFN likuma un Sankciju likuma subjektu grupas, kurām ir pienākums izveidot iekšējās kontroles sistēmas un veikt klientu datu izpēti.

Ārpakalpojuma grāmatveži un nodokļu konsultanti

Nereti ir dzirdēti apgalvojumi, ka NILLTFN likums un Sankciju likums neattiecoties uz grāmatvežiem, kuri apkalpo tikai Latvijā reģistrētus klientus vai kuru klienti ir tikai saimnieciskās darbības veicēji un „mazajā biznesā” strādājoši komersanti. Tāpat arī ir dzirdēti apgalvojumi, ka NILLTFN likuma prasības neattiecoties uz grāmatvedības pakalpojumu sniedzējiem, ja tie apkalpo tikai vienas grupas uzņēmumus, kur šie grāmatvedības pakalpojumi tiek sniegti saistītajiem uzņēmumiem.

Abi šie apgalvojumi ir nepatiesi, jo NILLTFN likums nenosaka ārpakalpojuma grāmatvežiem minimālo darījumu skaitu vai minimālo klientu skaitu, no kura būtu pienākums ieviest un pielietot iekšējās kontroles sistēmu. Tāpat arī NILLTFN likums neparedz izņēmumu tiem grāmatvedības pakalpojumu sniedzējiem, kuri sniedz grāmatvedības ārpakalpojumu savas grupas uzņēmumiem.

No tā ir secināms, ka vienīgais gadījums, kad grāmatvedības pakalpojumu sniedzējam nav nepieciešama iekšējās kontroles sistēma, ir tad, ja grāmatvedis ir darba tiesiskajās attiecībās ar komersantu, kura grāmatvedību viņš kārto. Tajā pašā laikā, ja šis pats grāmatvedis papildu saviem pamata pienākumiem uzņemas veikt vēl kāda cita uzņēmuma grāmatvedību, kaut arī tas būtu ar darba devēju saistīts uzņēmums vai tā mātes-meitas sabiedrība, tad tik un tā NILLTFN likuma izpratnē tas tiks uztverts par grāmatvedības ārpakalpojumu un darba devējam ir pienākums ieviest iekšējās kontroles sistēmu. Tas pats attiecināms arī uz nodokļu konsultantiem – ja vien kādai citai personai tiek sniegtas konsultācijas nodokļu jomā, tad nodokļu konsultantam ir jāreģistrējas kā likuma subjektam.

Atbilstoši sagatavotajiem grozījumiem NILLTFN likumā, kurus šobrīd Saeima skata steidzamības kārtībā un kas stāsies spēkā jau 2019. gada vasarā,  par likuma subjektu ir plānots noteikt arī jebkuru personu, kura tieši vai ar citu personu starpniecību sniedz materiālu atbalstu, palīdzību vai konsultācijas nodokļu jautājumos. Tādējādi papildus nodokļu konsultantiem un ārpakalpojuma grāmatvežiem, arī citiem komersantiem ir vērts apsvērt to, vai pakalpojumi, ko tie sniedz saviem klientiem, pēc būtības nav konsultācijas vai cita veida palīdzība nodokļu jautājumos.

Svarīgi uzsvērt, ka arī nodarbošanās ar grāmatvedību tā sauktā „hobija pēc”, kur grāmatvedis ir reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs un sniedz pakalpojumus tikai saviem radiniekiem vai draugiem – citiem saimnieciskās darbības veicējiem, arī ir uzskatāma par NILLTFN likuma regulējumam pakļautu ārpakalpojuma grāmatvedību. Tādējādi ir secināms, ka ikvienam komersantam, kurš sniedz grāmatvedības ārpakalpojumu vai nodokļu konsultācijas kaut vai tikai vienam klientam vai arī saviem saistītajiem uzņēmumiem, ir nepieciešams izstrādāt un pielietot NILLTFN likuma prasībām atbilstošu iekšējās kontroles sistēmu.

Juridisko pakalpojumu sniedzēji

Atšķirībā no ārpakalpojuma grāmatvežiem, kuriem ir pienākums izveidot iekšējās kontroles sistēmu ikvienā gadījumā, juridisko pakalpojumu sniedzējiem NILLTFN likuma 3. panta 1. daļas 4. punkts un Sankciju likuma 13.panta 4.2 daļas 2.punkts šo prasību paredz tikai tad, ja tie, darbojoties savu klientu vārdā un labā, sniedz palīdzību darījumu plānošanā vai veikšanā, piedalās tajos vai veic citas ar darījumiem saistītas profesionālas darbības sava klienta labā attiecībā uz:

    1. nekustamā īpašuma, komercsabiedrības kapitāla daļu pirkšanu vai pārdošanu,
    2. klienta naudas, finanšu instrumentu un citu līdzekļu pārvaldīšanu,
    3. visu veidu kontu atvēršanu vai pārvaldīšanu kredītiestādēs vai finanšu iestādēs,
    4. juridisko personu vai juridisku veidojumu dibināšanu, vadību vai darbības nodrošināšanu (arī ar šīm darbībām saistīto ieguldījumu veikšanu).

No iepriekš minētā ir secināms, ka juridisko pakalpojumu sniedzējiem pašiem ir pienākums izvērtēt, vai to sniegtie pakalpojumi klientiem ir uzskatāmi par tādiem, kas ir saistīti ar iepriekš minētajām darbībām. Tā, piemēram, juristam, kas darbojas ģimenes tiesību jomā vai pārstāv klientus tikai kriminālprocesuālos jautājumos, var nebūt nepieciešams izveidot iekšējās kontroles sistēmu. Savukārt juristam, kurš sniedz pakalpojumus klientiem komerctiesībās un darījumos ar nekustamajiem īpašumiem, iekšējās kontroles sistēmas izveidošana ir obligāta. Arī sagatavojot juridisko personu dibināšanas dokumentus vai veicot ar juridisko personu pārvaldību saistītus uzdevumus, iekšējās kontroles sistēmas ieviešana ir obligāta.

NILLTFN likums un Sankciju likums nenodala individuāli praktizējošus juridisko pakalpojumu sniedzējus no juridisko pakalpojumu komercsabiedrībām, līdz ar to iekšējās kontroles sistēmu var nākties veidot gan tādiem juristiem, kuri strādā individuāli, gan arī komersantiem, kuri nodarbina juristu komandu un sniedz juridisko palīdzību klientiem iepriekš minētajos gadījumos.

Juridisko personu vai juridisko veidojumu dibināšanas un darbības nodrošināšanas pakalpojumu sniedzēji

Ar juridiska veidojuma vai juridiskās personas dibināšanas un darbības nodrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem NILLTFN likums un Sankciju likums saprot komersantus, kuri:

    1. sagatavo juridisko personu vai juridisku veidojumu dibināšanas dokumentus, tajā skaitā arī dokumentus iesniegšanai Uzņēmumu reģistrā vai sniedz konsultācijas par pašu dibināšanas procesu;
    2. piešķir atļauju reģistrēt juridisko adresi sev piederošā īpašumā, lai būtu iespējams dibināt juridiskas personas vai juridiskus veidojumus;
    3. palīdz atvērt pagaidu kontu kredītiestādē kapitālsabiedrības pamatkapitāla apmaksai;
    4. piešķir personas, kuras veic valdes un padomes locekļu pienākumus šajos subjektos;
    5. veic citas darbības, kuras ir nepieciešamas juridisko personu vai juridisku veidojumu dibināšanai vai to darbības nodrošināšanai.

Šeit ir jānorāda, ka iepriekš minētais saraksts nav izsmeļošs un komersantam ir pienākums pašam izvērtēt, vai tā sniegtie pakalpojumi ir uzskatāmi par tādiem, kuri palīdz dibināt vai palīdz nodrošināt darbību juridiskām personām.

Finanšu darījumu darba grupas (Financial Action Task Force) vadlīnijās par uzņēmuma darbības pakalpojumu sniedzējiem ir norādīts, ka šos pakalpojumus visbiežāk sniedz zvērināti advokāti un trastu turētāji. No šo personu darbības veida vien jau ir noprotams, ka tās palīdz tikai un vienīgi juridisko jautājumu kārtošanā. Tādēļ šīs normas ietvaros ar „darbības nodrošināšanu” būtu jāsaprot tādi pakalpojumi, kurus klients saņem nevis tāpēc, lai veiktu faktisku saimniecisko darbību, bet tikai varētu deklaratīvi veikt darbību ar juridisko personu vai juridisko veidojumu.

Piemēram, ja klients iznomā no telpu īpašnieka biroja telpas vai ražošanas telpas, kā arī lūdz atļauju reģistrēt šajās nomātajās telpās savu juridisko adresi, tad telpu īpašnieks nekļūst par NILLTFN likuma subjektu, jo sniegto pakalpojumu pamatā ir faktiski veikta telpu noma. Tajā pat laikā, ja klients no telpu īpašnieka iznomā tikai tā saukto „pastkastīti” jeb juridisko adresi, neiznomājot telpas pēc būtības, bet tā vietā tikai saņemot atļauju reģistrēt juridisko adresi, tad šādu telpu īpašnieks kļūst par NILLTFN likuma subjektu.

 

—————————————————————————————
Šajā rakstā minētais ir tikai un vienīgi raksta autoru personīgais viedoklis un lasītājam ir pienākums personīgi pieņemt lēmumus par savu rīcību. Šis raksts nepauž oficiālu viedokli vai rekomendācijas, jo katra situācija var atšķirties no rakstā minētajiem apstākļiem.