NILLTFN likuma subjekts – kā noteikt, kuriem komersantiem ir pienākums izveidot iekšējās kontroles sistēmu?

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (NILLTFN likums) 3.panta 1.daļā ir uzskaitītas komersantu grupas, kurām, veicot komercdarbību kādā noteiktā sfērā, ir pienākums izveidot un pielietot iekšējās kontroles sistēmu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai.

No vienas puses, iekšējās kontroles sistēmas esamība un pielietošana nevienam komersantam nevar kaitēt. Tajā pat laikā pilnvērtīgas un visām NILLTFN likuma prasībām atbilstošas iekšējās kontroles sistēmas izveidošana ir laikietilpīga un arī tās pielietošana praksē ir saistīta ar papildus darba laika resursu patēriņu. Tamdēļ komersanti bieži vien jautā vai tik tiešām šīs iekšējās kontroles sistēmas izveidošana un no tās izrietošā klientu datu izpēte ir obligāta ikvienā gadījumā.

Par daļu no šiem subjektiem nav un nevar būt nekādas diskusijas par to vai tie patiesi ir NILLTFN likuma subjekti. Tā, piemēram, tas ir attiecināms uz kredītiestādēm un finanšu iestādēm, kuru darbību licencē un uzrauga Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK). Arī par tiem komersantiem, kurus licencē un uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības cents (PTAC) vai Izložu un azartspēļu inspekcija (IAUI) parasti domstarpību nav. Praksē vislielākās neskaidrības par to, vai komersantam ir vai nav pienākums ieviest praksē iekšējās kontroles sistēmu, ir saistītas ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) kontrolētajiem subjektiem.

Ārpakalpojuma grāmatveži

Praksē nereti ir dzirdēti apgalvojumi, ka NILLTFN likums neattiecoties uz grāmatvežiem, kuri apkalpo tikai Latvijā reģistrētus klientus vai kuru klienti ir tikai saimnieciskās darbības veicēji un „mazajā biznesā” strādājoši komersanti. Tāpat arī ir dzirdēti apgalvojumi, ka NILLTFN likuma prasības neattiecoties uz grāmatvedības pakalpojumu sniedzējiem ja tie apkalpo tikai vienas grupas uzņēmumus, kur šie grāmatvedības pakalpojumi tiek sniegti saistītajiem uzņēmumiem.

Abi šie apgalvojumi ir nepatiesi, jo NILLTFN likums nenosaka ārpakalpojuma grāmatvežiem minimālo darījumu skaitu vai minimālo klientu skaitu, no kura būtu pienākums ieviest un pielietot iekšējās kontroles sistēmu. Tāpat arī NILLTFN likums neparedz izņēmumu tiem grāmatvedības pakalpojumu sniedzējiem, kuri sniedz grāmatvedības ārpakalpojumu savas grupas uzņēmumiem. No tā ir secināms, ka vienīgais gadījums, kur grāmatvedības pakalpojumu sniedzējam nav nepieciešama iekšējās kontroles sistēma ir tajos gadījumos, kur grāmatvedis ir darba tiesiskajās attiecībās ar komersantu, kura grāmatvedību tas kārto. Tajā pat laikā, ja šis pats grāmatvedis papildus saviem pamata pienākumiem uzņemas veikt vēl kāda cita uzņēmuma grāmatvedības vešanu, kaut arī tas būtu ar darba devēju saistīts uzņēmums vai tā mātes-meitas sabiedrība, tad tik un tā NILLTFN likuma izpratnē tas tiks uztverts par grāmatvedības ārpakalpojumu un darba devējam ir pienākums ieviest iekšējās kontroles sistēmu.

Tādējādi ir secināms, ka ikvienam komersantam, kurš sniedz grāmatvedības ārpakalpojumu kaut vai tikai vienam klientam vai arī saviem saistītajiem uzņēmumiem, ir nepieciešams izstrādāt un pielietot NILLTFN likuma prasībām atbilstošu iekšējās kontroles sistēmu.

Arī nodarbošanās ar grāmatvedību tā sauktā „hobija pēc”, kur grāmatvedis ir reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs un sniedz pakalpojumus tikai saviem radiniekiem vai draugiem – citiem saimnieciskās darbības veicējiem, ir uzskatāma par NILLTFN likuma regulējumam pakļautu ārpakalpojuma grāmatvedību.

Juridisko pakalpojumu sniedzēji

Atšķirībā no ārpakalpojuma grāmatvežiem, kuriem ir pienākums izveidot iekšējās kontroles sistēmu ikvienā gadījumā, juridisko pakalpojumu sniedzējiem NILLTFN likums šo prasību paredz tikai tad, ja tie, darbojoties savu klientu vārdā un labā, sniedz palīdzību darījumu plānošanā vai veikšanā, piedalās tajos vai veic citas ar darījumiem saistītas profesionālas darbības sava klienta labā attiecībā uz:

  1. a) nekustamā īpašuma, komercsabiedrības kapitāla daļu pirkšanu vai pārdošanu,
  2. b) klienta naudas, finanšu instrumentu un citu līdzekļu pārvaldīšanu,
  3. c) visu veidu kontu atvēršanu vai pārvaldīšanu kredītiestādēs vai finanšu iestādēs,
  4. d) juridisko personu vai juridisku veidojumu dibināšanu, vadību vai darbības nodrošināšanu, kā arī attiecībā uz juridiskās personas vai juridiska veidojuma dibināšanai, vadīšanai vai pārvaldīšanai nepieciešamo ieguldījumu veikšanu.

No iepriekš minētā ir secināms, ka juridisko pakalpojumu sniedzējiem pašiem ir pienākums izvērtēt vai to sniegtie pakalpojumi klientiem ir uzskatāmi par tādiem, kas ir saistīti ar iepriekš minētajām darbībām. Tā, piemēram, juristam, kas darbojas ģimenes tiesību jomā vai pārstāv klientus tikai kriminālprocesuālos jautājumos, var nebūt nepieciešams izveidot iekšējās kontroles sistēmu. Savukārt juristam, kurš sniedz pakalpojumus klientiem komerctiesībām un darījumos ar nekustamajiem īpašumiem iekšējās kontroles sistēmas izveidošana ir obligāta.

Arī tad, ja iekšējās kontroles sistēma ir izveidota, juridisko pakalpojumu sniedzējam nav pienākums veikt katra klienta izpēti, jo tas ir jādara tikai tajos gadījumos, kur tiek sniegta juridiskā palīdzība kādā no iepriekš minētajiem gadījumiem. Tā, piemēram, ja sākotnēji klients vēršas pie jurista ar lūgumu pārstāvēt to tiesā saistībā ar parāda piedziņu, tad klienta izpēti var neveikt, savukārt tajā brīdī, kad šis pats klients lūdz palīdzību uzņēmuma dibināšanā, tad klienta izpēte ir veicama.

NILLTFN likums nenodala individuāli praktizējošus juridisko pakalpojumu sniedzējus no juridisko pakalpojumu komercsabiedrībām, līdz ar to iekšējās kontroles sistēmu var nākties veidot gan tādiem juristiem, kuri strādā individuāli, gan arī komersantiem, kuri sniedz juridisko palīdzību klientiem iepriekš minētajos gadījumos.

Juridiska veidojuma vai juridiskās personas dibināšanas un darbības nodrošināšanas pakalpojumu sniedzēji

Ar juridiska veidojuma vai juridiskās personas dibināšanas un darbības nodrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem NILLTFN likums saprot komersantus, kuri:

1)      sagatavo kapitālsabiedrību, biedrību un citu juridisko personu vai juridisku veidojumu dibināšanas dokumentus, tajā skaitā arī dokumentus iesniegšanai Uzņēmumu reģistrā vai sniedz konsultācijas par pašu dibināšanas procesu;

2)      piešķir atļauju reģistrēt juridisko adresi sev piederošā īpašumā, lai būtu iespējams dibināt un ierakstīt Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros kapitālsabiedrības, biedrības un citas juridiskas personas vai juridiskus veidojumus;

3)      palīdz atvērt pagaidu kontu kredītiestādē kapitālsabiedrības pamatkapitāla apmaksai;

4)      piešķir personas, kuras veic valdes un padomes locekļu pienākumus jaundibinātajās kapitālsabiedrībās, biedrībās vai juridiskajos veidojumos;

5)      veic citas darbības, kuras ir nepieciešamas kapitālsabiedrību, biedrību un citu juridisko personu vai juridisku veidojumu dibināšanai vai to darbības nodrošināšanai.

Šeit ir jānorāda, ka iepriekš minētais saraksts nav izsmeļošs un komersantam ir pienākums pašam izvērtēt vai tā sniegtie pakalpojumi ir uzskatāmi par tādiem, kuri palīdz dibināt vai palīdz nodrošināt darbību juridiskajiem veidojumiem vai juridiskām personām. Ikviens pakalpojums var tikt uzskatīts par tādu, kas palīdz nodrošināt juridiskas personas darbību, tomēr šīs normas ietvaros ar „darbības nodrošināšanu” tiek saprasti tādi pakalpojumi, kurus klients saņem nevis tamdēļ, lai veiktu faktisku saimniecisko darbību, bet tikai varētu deklaratīvi veikt darbību ar juridisko personu vai juridisko veidojumu.

Piemēram, ja klients iznomā no telpu īpašnieka biroja telpas vai ražošanas telpas, kā arī lūdz atļauju reģistrēt šajās nomātajās telpās savu juridisko adresi, tad telpu īpašnieks nekļūst par NILLTFN likuma subjektu, jo sniegto pakalpojumu pamatā ir faktiski veikta telpu noma. Tajā pat laikā, ja klients no telpu īpašnieka iznomā tikai tā saukto „pastkastīti” jeb juridisko adresi, neiznomājot telpas pēc būtības, bet tā vietā tikai saņemot atļauju reģistrēt juridisko adresi, tad šādu telpu īpašnieks kļūst par NILLTFN likuma subjektu.

Nekustamo īpašumu aģenti un starpnieki

NILLTFN likums ar jēdzienu „nekustamo īpašumu aģenti un starpnieki” saprot tādu komersantus, kuri piedāvā veikt darījumus ar citām personām piederošiem īpašumiem. Tādējādi, ja kāds komersants pārdod sev piederošu īpašumu, tad viņš nav uzskatāms par NILLTFN likuma subjektu.

Piemēram, komersants ir nopircis zemes gabalu, to vēlāk sadalījis apbūves gabalos, uzcēlis dzīvojamās ēkas un savā vārdā piedāvā iegādāties šīs dzīvojamās ēkas un zemi. Šāds komersants nav NILLTFN likuma subjekts, jo viņš komercdarbību veic ar sev piederošiem nekustamajiem īpašumiem. Tajā pat laikā, ja šo dzīvojamo ēku un zemes gabalu pārdošanu organizē kāda trešā persona, tad šī trešā persona ir uzskatāma par NILLTFN likuma subjektu, jo tā darbojas kā nekustamo īpašumu aģents vai starpnieks.

Tāpat arī ir svarīgi ņemt vērā, ka NILLTFN likums paredz pienākumu ieviest iekšējās kontroles sistēmu visos tajos gadījumos, kur faktiski tiek organizēta un veikta trešajām personām piederošu īpašumu pārdošana neatkarīgi no pušu starpā slēgtajos līgumos minētajiem pienākumiem un deklarētajam darbības veidiem. Tā, piemēram, ja komersants nopērk nekustamo īpašumu jau skaidri zinot tā tālāko pircēju un darījumu norises gaitu, tad arī šāds komersants var tikt uzskatīts par īpašumu aģentu vai starpnieku NILLTFN likuma izpratnē.

Tāpat par nekustamā īpašuma aģentu vai starpnieku NILLTFN likuma izpratnē tiks uzskatīts komersants, kas piedāvā klientiem iegādāties sava saistītā uzņēmuma vai mātes-meitas sabiedrības īpašumus. NILLTFN likums arī nenodala dažāda veida darījumus ar nekustamajiem īpašumiem, kā, piemēram, pirkumu, maiņu, nomu, īri utt. Tāpat arī NILLTFN likums neparedz minimālo darījumu skaitu vai klientu profilu, kura gadījumā būtu nepieciešams ieviest iekšējās kontroles sistēmu. No tā ir secināms, ka ja vien komersants piedāvā trešajām personām iegūt lietošanas vai īpašumtiesības uz citai personai piederošu nekustamo īpašumu, tad šāds komersants ir uzskatāms par NILLTFN likuma subjektu.

Automašīnu un citu preču tirgotāji

Par NILLTFN likuma subjektiem ir uzskatāmi preču un pakalpojumu sniedzēji, kuri par pārdotajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem saņem no klienta samaksu skaidrā naudā EUR 10 000 vai lielākā apmērā. Visbiežāk šai NILLTFN likuma subjektu kategorijai atbilst automašīnu un citu transportlīdzekļu tirgotāji, savukārt atsevišķos gadījumos šajā subjektu kategorijā ietilpst arī dārglietu un mākslas priekšmetu tirgotāji, kā arī citu vērtīgu preču tirgotāji un pakalpojumu sniedzēji. Par piederīgiem šai NILLTFN likuma subjektu kategorijai ir atzīstami arī starpnieki, kuri organizē preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu dažādās nozarēs, ja vien samaksa tiek veikta skaidrā naudā par summu EUR 10 000 vai vairāk. Plašāk zināmie starpniecības pakalpojumu sniedzēji varētu būt, piemēram, mākslas priekšmetu tirdzniecībā un kuģu aģentēšanas pakalpojumu sniegšanā.

Tajā pat laikā NILLTFN likums ir paredzējis šai subjektu kategorijai īpašu pazīmi – samaksas pieņemšanu skaidrā naudā par summu EUR 10 000 un vairāk. Tamdēļ arī no NILLTFN likuma regulējuma izriet, ka ja vien preču tirgotājs vai pakalpojuma sniedzējs nav minēts kādā no citām NILLTFN likuma subjektu kategorijām, tad tas var neieviest iekšējās kontroles sistēmu tikmēr kamēr vien tas nepieņem no klientiem skaidras naudas darījumus summā sākot no EUR 10 000.

NILLTFN likuma izpratnē par skaidras naudas darījumu ir uzskatāms arī tāds darījums, kur klients iemaksā skaidru naudu tieši preces pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja bankas norēķinu kontā. Tāpat arī NILLTFN likums paredz šo skaidras naudas darījumu slieksni noteikt summējot kopā visus maksājumus, kurus klients ir veicis, ja vien tie atteicas uz vienu un to pašu darījumu.

Tā, piemēram, ja klients par automašīnu samaksā skaidrā naudā EUR 20 000 četros maksājumos, no kuriem katrs ir EUR 5 000, tad visi šie maksājumi kopumā ir uzskatāmi par vienu darījumu. Tāpat arī periodiski veicami maksājumi, piemēram, nomas maksa vai līzinga maksājumi reizi mēnesī ir uzskatāmi par vienu darījumu. Tā, piemēram, ja automašīna tiek pārdota nomaksas pirkuma veidā un pircējs 12 mēnešus maksās nomaksas pirkuma maksu EUR 1 000 mēnesī, tad kopumā ar šo darījumu būs pārsniegts NILLTFN likumā noteiktais skaidras naudas darījuma slieksnis.

Dažreiz problēmas var radīt klienti, kuri saņemot rēķinu par automašīnu, nevis veic tā apmaksu no sava norēķinu konta, bet gan iemaksā skaidru naudu pārdevēja norēķinu kontā, liekot automašīnu tirgotājam kļūt par NILLTFN likuma subjektu. Tamdēļ, ja vien šāds automašīnu tirgotājs nevēlas kļūt par NILLTFN likuma subjektu, tad tam ir pienākums rūpēties par to, lai klienti nepārkāptu skaidras naudas darījumu slieksni.

Līdz ar to arī katram komersantam, kas veic darījumus tādās nozarēs, kurās ir izplatīta prakse veikt norēķinus par summu virs EUR 10 000, būtu lietderīgi izvērtēt vai tiem nav nepieciešams izveidot iekšējās kontroles sistēmu, lai tās trūkums nekavētu darījumu veikšanu brīdī, kad kāds klients vēlas veikt samaksu skaidrā naudā, piemēram, par summu EUR 20 000.

Ja komersants nevēlas veidot iekšējās kontroles sistēmu, tad pastāv iespēja ir atteikties no skaidras naudas lietošanas, nosakot aizliegumu klientiem veikt samaksu par summu, kas vienā vai vairākos darījumos pārsniedz EUR 9999,99, tajā skaitā stingi nosakot aizliegumu klientiem veikt arī samaksu iemaksājot skaidru naudu pārdevēja bankas kontā.

Virtuālās valūtas pakalpojuma sniedzēji

Sākot ar 2019.gada 1.jūliju virtuālās valūtas pakalpojumu sniedzēji kļūs par NILLTFN likuma subjektiem kuriem ir pienākums izveidot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas iekšējās kontroles sistēmu.

Atbilstoši definīcijai NILLTFN likumā, virtuālās valūtas pakalpojumu sniedzējs ir persona, kura sniedz virtuālās valūtas pakalpojumus, tai skaitā citu personu emitētās virtuālās valūtas maiņas pakalpojumu sniedzējs, kas lietotājiem nodrošina iespēju veikt virtuālās valūtas maiņu pret citu virtuālo valūtu, saņemot par to komisijas maksu, vai piedāvā iegādāties un atpirkt virtuālo valūtu, izmantojot atzītu likumīgu maksāšanas līdzekli. Savukārt 2018.gada 19.jūnija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/843 jeb piektā ES AML direktīva (AMLD 5) paredz pienākumu dalībvalstīm reģistrēt komersantus, kuri  veic virtuālo valūtu un papīra valūtu (fiat currencies) apmaiņu, kā arī digitālo maku pakalpojumu sniedzējus, kas sniedz pakalpojumus, lai savu klientu vārdā aizsargātu privātas šifrēšanas atslēgas virtuālo valūtu turēšanai, glabāšanai un pārskaitīšanai.

No iepriekš minētā var secināt, ka ar „virtuālās valūtas pakalpojumiem” NILLTFN likuma izpratnē ir saprotami tādi pakalpojumi, kas nodrošina iespēju veikt jebkādus valūtas maiņas darījumus, kā arī virtuālās valūtas kontu uzturēšanu, pārskaitījumu veikšanu utt. Šobrīd Latvijas normatīvajos aktos nav noteikti papildus nosacījumi virtuālās valūtas pakalpojumu sniegšanai, tāpēc arī komersantiem pašiem būtu jāvērtē tas vai to veiktās darbības ar virtuālajām valūtām atbilst NILLTFN likuma subjektu statusam.

Citi noteikumi

NILLTFN likums neparedz noteikt likuma subjektus pēc to deklarētā darbības veida atbilstoši NACE klasifikatoram. Tā vietā NILLTFN likums paredz pienākumu katram komersantam pašam izvērtēt to vai tas sniedz tāda veida pakalpojumus, kuri atbilst kādai no subjektu grupām, kurām ir pienākums izveidot iekšējās kontroles sistēmu.

Savā ziņā vieglāk ir tiem komersantiem, kuriem jau pirms darbības uzsākšanas un licences saņemšanas, piemēram, FKTK pieprasa uzrādīt izstrādātu iekšējās kontroles sistēmu. Tajā pat laikā, piemēram, VID uzraudzītajiem subjektiem lielākoties atsevišķa licencēšana netiek veikta un šiem subjektiem pašiem ir pienākums izvērtēt to vai tie atbilst NILLTFN likuma subjekta statusam. Ja komersantam rodas šaubas par tā atbilstību NILLTFN likuma subjekta statusam, ir nepieciešams sazināties ar kontroles un uzraudzības iestādi lai precizētu tā atbilstību NILLTFN likuma subjekta statusam.

 

Doku.lv AML eksperti piedāvā sagatavot NILLTFN likuma un Sankciju likuma un prasību izpildei nepieciešamos iekšējās kontroles sistēmas dokumentus, lai pēc iespējas mazāk ietekmētu uzņēmuma ikdienas darbu un izvairītos no likumu pārkāpšanas riska.

 

—————————————————————————————
Šajā rakstā minētais ir tikai un vienīgi raksta autoru personīgais viedoklis un lasītājam ir pienākums personīgi pieņemt lēmumus par savu rīcību. Šis raksts nepauž oficiālu viedokli vai rekomendācijas, jo katra situācija var atšķirties no rakstā minētajiem apstākļiem.